Pārvācos pie sievietes Jelgavā, bet pēc mēneša viņas dēls man atklāja, kāpēc no mātes bēg visi vīrieši (1)

Ar Agnesi iepazinos pagājušā gada vasaras nogalē. Man ir nedaudz pāri četrdesmit, viņai trīsdesmit deviņi, un pēc dažām tikšanās reizēm šķita, ka beidzot esmu satracis savu īsto cilvēku.

Agnese strādāja par grāmatvedi, bija ļoti kopta, saimnieciska un, kas man likās vissvarīgāk, mierīga sieviete. Viņa viena audzināja piecpadsmit gadus vecu dēlu Krišjāni, un sākotnēji man pat neradās šaubas, ka mēs visi trīs varētu lieliski sadzīvot.

Mūsu attiecības attīstījās strauji, un jau pēc četriem mēnešiem Agnese ierosināja man pārvākties pie viņas uz Jelgavu. Viņai bija plašs trīsistabu dzīvoklis netālu no pilsētas centra, un, tā kā mans īres līgums tuvojās beigām, piedāvājums šķita loģisks.

Es sakravāju mantas, palīdzēju labiekārtot manu jauno mājvietu un patiesi ticēju, ka šis ir jauna un laimīga posma sākums. Tomēr jau pēc pirmā mēneša sāku pamanīt dīvainas lietas, kuras sākumā norakstīju uz pierunāšanos un jauno sadzīvi.

Pirmie “sarkanie karodziņi”

Sākumā viss šķita ideāli. Agnese katru vakaru gatavoja siltas vakariņas, dzīvoklis burtiski spīdēja no tīrības, un mūsu sarunas pie tējas tases bija vieglas. Taču drīz vien es sāku pamanīt, ka Agneses attieksme pret dēlu ir nedaudz neparasta.

Krišjānis bija kluss un kārtīgs pusaudzis, lielāko daļu laika pavadīja savā istabā pie datora vai mācoties, tomēr Agnese viņu kontrolēja ik uz soļa.

“Krišjāni, vai tu rokas nomazgāji tieši divas reizes?” vai “Kāpēc tava skolas soma stāv par pieciem centimetriem pa kreisi no paredzētās vietas?” – tādas frāzes virtuvē atskanēja katru dienu. Sākumā es domāju, ka tā ir vienkārši mātes mīlestība un vēlme pēc kārtības, bet drīz vien šī kontrole sāka skart arī mani.

Ja es noliku krūzi uz galda bez paliktņa, Agnese uzreiz kļuva saspringta, un viņas skatiens kļuva ledaini auksts, lai gan viņa turpināja smaidīt.

Vakariņas, kas pārvērtās par nopratināšanu

Kādu vakaru, kad Agnese bija aizkavējusies darbā, mēs ar Krišjāni palikām divatā virtuvē. Es mēģināju uzsākt sarunu par skolu un viņa vaļaspriekiem. Puika atbildēja īsi, bet pieklājīgi. Bija redzams, ka viņš jūtas neērti, it kā pastāvīgi gaidītu kādu aizrādījumu.

“Tavai mammai tiešām patīk, ka viss ir perfekti,” es pajokoju, mēģinot mazināt saspīlējumu. Krišjānis uz mani paskatījās ar tādu skatienu, it kā viņam būtu manis žēl.

Viņš neko nepateica, tikai dziļi nopūtās un turpināja bakstīt kartupeļus savā šķīvī. Tajā brīdī es vēl nesapratu, ka šis klusums ir brīdinājums.

Pēc dažām dienām situācija kļuva vēl dīvaināka. Agnese sāka man rakstīt garas ziņas darba laikā, jautājot, kur tieši es atrodos un ar ko kopā pusdienoju. Viņa vēlējās redzēt fotoattēlus no manām pusdienām un pat pieprasīja, lai es ieslēdzu atrašanās vietas kopīgošanu telefonā “mūsu kopīgajai drošībai”.

Tas sāka šķist smacējoši, bet es joprojām mēģināju sevi mierināt, ka viņa vienkārši ir piedzīvojusi vilšanos pagātnē un tagad baidās mani pazaudēt.

Patiesība zem čukstiem

Lūzuma punkts pienāca kādā sestdienas rītā, kad Agnese bija aizbraukusi uz tirgu. Es sēdēju viesistabā un mēģināju salabot vaļīgu rokturi skapim, kad pie manis pienāca Krišjānis. Viņš pārliecinājās, ka ārdurvis ir ciet, un apsēdās man pretī.

“Zini, Artūr, tu esi šeit jau mēnesi,” viņš klusi iesāka. “Tu esi foršs čalis, un man patīk, ka tu neesi tāds kā tie pārējie. Bet es gribu tev kaut ko pateikt, pirms mamma atbrauc atpakaļ.” Es noliku instrumentus malā un vērīgi paskatījos uz viņu.

Puikas balss palika nopietnāka, bet viņa acīs bija neparasta apņēmība.

“Visi tie vīrieši, kas te ir bijuši pirms tevis… viņi neaiziet tāpēc, ka mamma būtu slikta vai viņi būtu nelieši,” Krišjānis turpināja, skatoties uz durvīm. “Viņi bēg, jo viņa viņus sāk lēnām “pārveidot”. Viņai ir saraksts. Burtisks saraksts ar īpašībām, kādām tev jābūt.

Viņa naktīs sēž pie tava telefona, kad tu guli. Viņa pārbauda tavas kabatas un pat lasa tavas vecās vēstules. Viņa neuzticas nevienam. Viņa tic, ka vīrietis ir kā projekts, kas jāvada un jākontrolē, līdz viņš kļūst par tādu kā lelli.”

Es jutu, kā man pa muguru pārskrien auksti skudriņas. “Krišjāni, ko tu ar to domā – projekts?”

“Pēc diviem mēnešiem viņa sāks tev teikt, ka tavi draugi ir slikta ietekme. Viņa liks tev mainīt darbu, jo šajā tu pārāk daudz komunicē ar citām sievietēm. Viņa pat izdomās iemeslus, kāpēc tev nav jātiekas ar saviem vecākiem.

Viņa to darīja ar iepriekšējo vīrieti, Gati. Viņš bija labs vīrietis, bet pēc trim mēnešiem viņš izskatījās pēc cilvēka, kuram atņemta dvēsele. Viņš aizbēga nakts vidū, pat nepajautājot savas mantas,” puika atklāti izstāstīja.

Saraksts naktsskapītī

Šī saruna mani pilnībā izsita no sliedēm. Es negribēju ticēt, ka šī sieviete, kura man tik mīļi smaida, spēj uz ko tādu. Tomēr nākamajā naktī es nevarēju aizmigt. Es izlikos guļam un vēroju. Ap trijiem naktī es sajutu, kā Agnese lēnām pieceļas un iziet no guļamistabas. Viņa paņēma manu telefonu, ko es biju atstājis uz lādētāja viesistabā.

Nākamajā dienā, kad viņa bija vannā, es neizturēju un ieskatījos viņas naktsskapīša augšējā atvilktnē, kuru viņa vienmēr turēja aizslēgtu. Tur atradās bieza klade. Atvērts lapaspusē ar manu vārdu. Tur bija pierakstīts viss: cikos es pārnāku, ko esmu nopircis veikalā, cik ilgi esmu runājis pa telefonu ar māti.

Bet visbriesmīgākais bija saraksts ar nosaukumu “Korekcijas”. Tur bija punkti: “ierobežot tikšanās ar draugu Jāni”, “panākt, lai pārdod savu veco auto”, “mainīt garderobi uz konservatīvāku”.

Tajā brīdī es sapratu, ka Krišjānim bija taisnība. Es nebiju mīļotais vīrietis, es biju kārtējais materiāls, ko viņa mēģināja ielikt savos stingrajos rāmjos. Šī it kā mierīgā un mīļā sieviete patiesībā bija manipulatīva un bīstami kontrolējoša persona, kura necieta nekādu brīvību vai personību sev blakus.

Atvadas no Jelgavas

Es negaidīju nākamo mēnesi. Es sapratu, ka katra diena, ko pavadu šajā dzīvoklī, tikai pastiprina viņas pārliecību, ka viņa mani kontrolē. Tajā pašā vakarā, kad Agnese bija devusies uz jogas nodarbību, es ātri sakravāju savas svarīgākās mantas.

Pirms aiziešanas es iegāju Krišjāņa istabā. Viņš sēdēja gultā un skatījās uz mani. “Tu ej prom, vai ne?” viņš pajautāja, un viņa balsī nebija ne skumju, ne pārsteiguma. Tikai tāda kā samierināšanās. “Jā, Krišjāni. Paldies tev. Tu mani izglābi no lielām nepatikšanām,” es teicu un pasniedzu viņam savu numuru uz lapiņas. ”

Ja tev kādreiz vajadzēs palīdzību, piezvani. Es saprotu, ka tev nav viegli.” Puika tikai pamāja ar galvu un vāji pasmaidīja. Man sirds sāpēja par šo pusaudzi, kuram jādzīvo šādā emocionālā būrī, bet es zināju, ka es nevaru palikt un kļūt par vēl vienu upuri.

Es atstāju atslēgas uz virtuves galda un aizvēru durvis. Braucot prom no Jelgavas, es jutu milzīgu atvieglojumu. Aukstais ziemas gaiss šķita tik svaigs un tīrs, salīdzinot ar to smacējošo atmosfēru, kas valdīja tajā dzīvoklī. Es biju pieļāvis kļūdu, pārāk ātri uzticoties un pārvācoties, bet, pateicoties viena pusaudža drosmei, es paspēju aiziet, pirms mani burtiski “izdzēsa”.

Ko no tā varam mācīties?

Šis stāsts man iemācīja, ka dažreiz tas, ko mēs redzam sākumā, ir tikai prasmīgi uzlikta maska. Pārmērīga kontrole un vēlme pēc pilnīgas kārtības dzīvē bieži vien slēpj dziļas iekšējas problēmas un nespēju pieņemt citu cilvēku brīvību.

Ja attiecībās tu sāc justies tā, it kā tev pastāvīgi būtu jāatskaitās par katru soli, tas nav stāsts par rūpēm. Tas ir stāsts par īpašniecisku instinktu.

Ir svarīgi ieklausīties ne tikai savā sirdī, bet arī tajos, kuri ir apkārt. Bērni bieži redz daudz vairāk, nekā mēs iedomājamies, un viņu atklātība var būt pēdējais brīdinājuma signāls pirms nepatikšanām.

Neviens ceļojums vai kopīgas vakariņas nav tā vērtas, lai tu pazaudētu pats sevi un savu tiesību izvēlēties, kā dzīvot.

Mīlestība nozīmē pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, nevis mēģināt viņu “pārtaisīt” pēc sava saraksta. Robežas ir vajadzīgas visur, un mājas ir tā vieta, kur tev jājūtas brīvam, nevis kārtējā “projektā”.